Pēc 2005.gada pašvaldību vēlēšanām tā laika satiksmes ministrs A.Šlesers piedalījās telefonsarunās par balsu pirkšanu Jūrmalas mēra vēlēšanās. Lai arī publiskotie telefonsarunu atšifrējumi liecina, ka A.Šlesers ir labi informēts par kukuļa došanas organizēšanu, lai panāktu sava partijas biedra J.Hlevicka ievēlēšanu Jūrmalas mēra amatā, pirmstiesas izmeklēšanā netika iegūti pietiekami pierādījumi A.Šlesera iesaistei un lieta daļā pret A.Šleseru tika izbeigta. Telefonsarunu atšifrējumi liecina, ka A.Šlesers vairākkārtīgi sazinājās ar vienu no kukuļdošanas organizētājiem Germanu Milušu, kurš Šleseru informē par balsu pirkšanas darījumu. Gan A.Šlesers, gan TP dibinātājs, tagad ierindas biedrs A.Šķēle (kurš arī piedalījās telefonsarunās) pratināšanā stāstīja, ka ar G.Milušu sazvanījušies tikai, lai noskaidrotu, kā rit koalīcijas veidošanas sarunas Jūrmalā.

Fragments no LTV 2006.gada 12.marta raidījuma “De facto” sižeta par balsu pirkšanu Jūrmalā transkripta:

“Plkst. 13.31. Milušs runā ar Šleseru (saruna notiek krievu valodā)

Šlesers: Jā.

Milušs: Ainār, izskatās, ka viens ir piekritis, es lidoju uz Jūrmalu. Tā teikt, mēs ejam "uz visu banku".

Šlesers: Vajag šodien apstiprināt?

Milušs: Jā.

Šlesers: Nevajag atlikt, davai. Vai tas ir Griķis?

Milušs: Nu, es klusēju.

Šlesers: Skaidrs. Labi, davai, tad nestāsti. Īsāk sakot, es darīju, ko varēju. Es zvanīju arī Straumem. Nu, tad strādā un zvani!

Plkst. 14.48. Milušs runā ar Šleseru (saruna notiek krievu valodā)

Milušs: Nu, “uzmeta” mūs, Ainār!

Šlesers: Uzmeta, ja?

Milušs: Jā.

Šlesers: Kāds iznākums?

Milušs: Astoņi, septiņi.

Šlesers: Tikai? Jā? Tad tomēr.

Milušs: Jā. Ančāns paņēma un nobalsoja pret mums.

Šlesers: Jā, jā. Nu, nu, ko? Paklausies, labi, tad skatīsimies, kas un kā.

Milušs: Nu, skatīsimies. Nē, nu ko, nu strādāsim tālāk.”

Kā, publiskojot sarunas, norādīja Latvijas Televīzijas žurnālisti, jautājumi par to, kāpēc G.Milušam steidzīgi jālido uz Jūrmalu, ko paņēma I.Ančāns un kurš viņus ir piemānījis, abiem pieredzējušajiem politiķiem neradās. Tas netieši tomēr varētu norādīt, ka abi politiskie smagsvari bija vismaz informēti par balsu pirkšanas mēģinājumu. Sarunu publiskošanas rezultātā izraisītā rezonanse sabiedrībā lika premjerministram A.Kalvītim pieprasīt satiksmes ministra A.Šlesera atkāpšanos no ministra amata.

Avoti: LETA, LTV

- “Astoņkājis”

A.Šlesera darbības stila iezīme ir sekojoša: būdams satiksmes ministrs, ministrijas padotības iestāžu vadības amatos viņš bīdīja “savus” cilvēkus. Žurnālisti to ir salīdzinājuši ar astoņkāji, kura taustekļi lēni piezīdušies uzņēmumu vadībai un sūc naudu. Pats A.Šlesers publiski ir apstiprinājis, ka viņam ir svarīgi, lai amatos būtu cilvēki, kuriem viņš var uzticēties. Jau priekšvēlēšanu kampaņā A.Šlesers ir paziņojis, ka gadījumā, ja kļūs par Rīgas mēru, amatos liks savus cilvēkus. Plašsaziņas līdzekļos ir skaidrots, ka savējo cilvēku bīdīšana vai iecelšana Satiksmes ministrijas padotībā esošo uzņēmumu padomēs vai valdēs nodrošina ne vien lojālu cilvēku loku satiksmes nozarē, bet arī atbalstu A.Šlesera iniciatīvām. Turklāt, lai nonāktu ienesīgajos amatos, nebūt netiek prasīta atbilstoša izglītība vai pieredze nozarē.

Pēdējā laikā plašāk izskanējis gadījums, kad AS “Pasažieru vilciens” valdē tika iecelts A.Šlesera šofera dēls Kaspars Upenieks, kuram nebija ne attiecīgas pieredzes, ne izglītības, lai strādātu ar mārketinga jautājumiem monopoluzņēmumā. Atalgojums par darbu šajā padomē bija 4000 latu mēnesī. Šis gadījums izraisīja skaļu rezonansi sabiedrībā ne vien atalgojuma dēļ, bet arī tādēļ, ka iepriekš A.Šlesera komandas cilvēki bija izplatījuši nepatiesu informāciju, ka K.Upeniekam ir izglītība un pieredze mārketingā. Turklāt jau iepriekš izskanējis bija arī cits fakts, ka pirms tam arī pats šoferis, K.Upenieka tēvs E.Upenieks bija ieguvis padomes locekļa amatu Latvijas autoceļu uzturētājā, ar 900 latu lielu mēnešalgu. Šo amatu E.Upenieks pameta pēc izskanējušās kritikas plašsaziņas līdzekļos. K.Upenieks savu amatu zaudēja pēc tam, kad nomainījās satiksmes ministri.

Līdzīgi straujš karjeras kāpums ir novērojams arī citiem ar A.Šleseru saistītiem cilvēkiem. Piemēram, viņa padomnieks, preses sekretārs Lauris Dripe laika gaitā kļuva par Latvijas Valsts Radio un Televīzijas centra vadītāju, padomes priekšsēdētāju Elektronisko sakaru direkcijā un Valsts informācijas tīklu aģentūras padomē. Atbilstoši ieņemamajiem amatiem, pieauguši ir arī L.Dripes ienākumi. A.Šleseram tuvu stāvoši cilvēki vienlaikus nonākuši pat vairākās padomēs. Šajā ziņā viens no līderiem ir Dainis Liepiņš, kurš 2008.gadā Satiksmes ministrijas padotības uzņēmumos un Rīgas brīvostā nopelnīja gandrīz 110 000 latu. Jānorāda, ka gana ērti krēsli ir bijuši arī Rīgas lidostā, kur bez A.Šlesera komandas cilvēkiem, bijušajiem LTV darbiniekiem, nonākusi arī A.Šlesera partijas biedra, ekspremjera I.Godmaņa meita, kura ir lidostas ārējo sakaru vadītāja. Starp pietuvinātajām personām, kuras ieņem vai ieņēma virkni politiski ieceltu amatu ar Satiksmes ministriju saistītos uzņēmumos laikraksts “Diena” min Krišjāni Peteru, Lauri Dripi, Ingu Pelšu, Reinholdu Pelšu, Jāni Maršānu, Natāliju Džeinu Maršāni, Arni Pļaviņu, Gunti Maču, Uģi Magoni u.c.

“Savējo” cilvēku iecelšana valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēs ir saistīta arī ar citu problēmu, ko “Sabiedrība par atklātību - Delna” aktualizēja 2006.gadā. Proti, ir novērojama tendence, ka politiski ieceltie, partijām pietuvinātie padomju un valžu locekļi ir arī dāsni ziedotāji politiskajām partijām, kas palīdzējušas šīm personām nonākt turīgajos amatos. Līdz ar to, varas partijas tādējādi var netiešā veidā nodrošināt sev papildus finansējumu. Analizējot politisko partiju ienākumu struktūru “Delna” tolaik secināja, ka tieši Latvijas Pirmajai partijai ziedojumi no valsts un pašvaldības uzņēmumu padomēs strādājošajiem veidoja aptuveni 20% no partijas kopējiem ziedojumiem. Vienlaikus plašsaziņas līdzekļos arī izvirzītas versijas, ka šāda partijām pietuvinātu personu nonākšana valsts vai pašvaldības uzņēmumu vadībā var nodrošināt netiešākā veidā sniegtus labumus, piemēram, izmantot uzņēmumu mārketinga pasākumus, reklāmas, lai netiešā veidā arī izceltu kādu atsevišķu personu vai uzņēmumu, kā arī valsts pasūtījumos “palīdzot” savējo uzņēmumiem iegūt uzvaras.

Avoti: Diena, Delna, LETA

- Negodīga priekšvēlēšanu aģitācija

Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām A.Šlesers aktīvi izmantoja iespējas, lai par nodokļu maksātāju naudu sevi popularizētu, piemēram, Latvijas pasta avīzē vai arī plakātos uz autoceļiem, kur notiek remontdarbi, uzliekot paziņojumu savā vārdā, ka atvainojas par sagādātajām neērtībām. Šādu plakātu izvietošana izmaksāja 24 035 latus valsts naudas.

Savukārt, izmantojot normatīvajos aktos nenoregulēto jautājumu par “trešo personu” jeb ar politiskajām partijām nesaistītu personu izvietoto priekšvēlēšanu aģitāciju, iepriekšējā vēlēšanu kampaņā LPP kampaņas organizators Ēriks Stendzenieks izveidoja organizāciju “Pa saulei”. Tās izvietotajam priekšvēlēšanu materiālam bija liela nozīme, lai LPP/LC tiktu ievēlēta 9.Saeimā. LPP/LC politiķus slavinošo reklāmu izgatavošanu un izvietošanu lielā mērā palīdzēja nodrošināt LPP sponsori, tai skaitā Ivo Zonne un Viesturs Koziols, kuri “Pa saulei” ziedojuši kopumā 45 000 latu. Tobrīd partijai atļautais ziedojumu apmērs, ko gada laikā viena privātpersona varēja ziedot bija 10 000 latu.

Līdzīgā veidā rīkojās arī Tautas partija, izveidojot organizāciju “Sabiedrība par vārda brīvību”. Lielā mērā šo iemeslu dēļ vairākas politiskās partijas apstrīdēja vēlēšanu rezultātu. Augstākās tiesa, skatot pieteikumu, secināja, ka gan “Pa saulei”, gan “Sabiedrībai par vārda brīvību” ir tieša saikne ar attiecīgo politisko partiju, tādēļ abos gadījumos organizācijas tēriņi ir uzskatāmi par partijas tēriņiem. Tādēļ KNAB kā politisko partiju finanšu uzraugs uzdeva atmaksāt valsts budžetā pārtērētos līdzekļus un pretlikumīgi saņemtos dāvinājumus 528 870,01 latu apmērā. LPP/LC šo KNAB lēmumu pārsūdzēja, tiesā tas vēl nav izskatīts.

Avoti: Diena, LETA, KNAB

- Ķīpsalas “Saules akmens” būvniecība

“Saules akmens” ir viena no ēkām, ko A.Šlesers bieži piemin šajā priekšvēlēšanu kampaņā, taču tieši šī būve radīja šaubas par amatpersonas stāvokļa izmantošanu privātās interesēs. “Saules akmens” ēka tika uzbūvēta par 11 stāviem augstāka, nekā to pieļāva Ķīpsalas detālplānojums, turklāt projekts tika atbalstīts, neskatoties uz to, ka daļa no teritorijas bija dabas pamatne, kas jau pēc projektu konkursa noslēguma tika mainīta uz apbūvējamu teritoriju. Par šiem jautājumiem iebildumus izteica Valsts Kultūras Pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI), Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM), kā arī vides aktīvisti.

2002.gada sākumā, laikā, kad Pilsētas attīstības komiteju vadīja tagadējais A.Šlesera partijas biedrs Andris Ameriks (tolaik pārstāvēja DPS – Demokrātisko partiju “Saimnieks” ), Rīgas Dome atbalstīja pilsētai piederošā zemes gabala iznomāšanu SIA “Ķīpsalas Saules akmens”. Konkursā par zemes apbūvi uzvarēja Viesturam Koziolam un Aināram Šleseram piederošais uzņēmums “Varners&Partners”, kas vēlāk izveidoja “SIA Ķīpsalas Saules akmens”. Rīgas dome šo projektu atbalstīja, neskatoties uz to, ka tas neatbilst Ķīpsalas detālplānojumam, jo daļa zemes šajā teritorijā Rīgas attīstības plānā bija paredzēta kā dabas pamatne, kurā nebija paredzēta būvniecība. RAPLM pēc izvērtēšanas atzina, ka būvprojekts neatbilst Ķīpsalas detālplānojuma prasībām, jo ir pārsniegts pieļaujamais maksimālais apbūves augstums un daļa pamatnes teritorijas 1837 kvadrātmetru platībā mainīta uz darījumu teritoriju. Kā rakstīja laikraksts “Diena”, par spīti VKPAI paziņojumam, ka projekts jāsaskaņo arī ar viņiem, to nebija pamanījis ne Viļņa Štrama (šobrīd apsūdzēts par kukuļošanu, lieta nodota tiesai) vadītais Pilsētas attīstības departaments, ne A.Amerika vadītā Pilsētas attīstības komiteja, kas pārrauga V.Štrama vadīto iestādi. Tieši pretēji, komiteja jau pēc būvatļaujas izsniegšanas attiecīgajā vietā mainīja zonējumu no dabas pamatnes uz darījumu iestāžu teritoriju. “Diena” norādīja, ka uz VKPAI vadītāja A.Dambja saucieniem par netaisnību V.Štrams norādījis: ja nepatīk, lai vēršas tiesā.

"Saules akmens" projekta kopējās izmaksas tika lēstas aptuveni 20 miljonu latu apmērā, un to īstenoja SIA "Ķīpsalas saules akmens", kas kopš 2002.gada novembra bija kļuvusi par ēkas būvnieka SIA "Merks" īpašumu. A.Šlesers un viņa biznesa partneris V.Koziols, savulaik izkārtojot "Ķīpsalas saules akmens" būvniecības projektu un vēlāk to pārdodot SIA Merks, katrs saņēmuši 900 000 eiro (nedaudz vairāk nekā 500 000 latu), kamēr sākotnējais ieguldījums bijis tikai 16 000 latu.

Avots: Diena, LETA, TVNET, Nedēļa

- Multihalles būvniecība

2006.gada pasaules hokeja čempionāta vajadzībām paredzētā multihalles būvniecība izraisīja pamatīgu stīvēšanos gan politiķu, gan uzņēmēju vidū. Hokeja halles būvniecības procesā bija iesaistīts arī A.Šlesers, kurš tobrīd bija Ministru prezidenta E.Repšes biedrs un bija valdības pārstāvis sarunās par hokeja čempionāta organizēšanu. Savukārt, jau iepriekš pieminētais A.Ameriks tobrīd bija deleģēts pārstāvēt domi būvniecības procesa organizēšanā, kā arī pildīja Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāja pienākumus.

Būvniecības process, kuru sākotnēji uzņēmās nodrošināt SIA “Multihalle”, ritēja gausi un atpalika no termiņiem, ko Latvijas Hokeja federācija bija solījusi Starptautiskajai Hokeja federācijai, lai 2006.gadā Rīgā varētu rīkot Pasaules hokeja čempionātu. Pastāvēja liels risks, ka Starptautiskā Hokeja federācija atņems tiesības Rīgai rīkot čempionātu. Diskusijas par halles būvniecību bija visai plašas, sākot jau ar vietas izvēli, kur celt šo halli, beidzot ar to, kādā veidā būvniecību finansēt. Pēdējais izrādījās klupšanas akmens, jo ilgi netika panākta vienošanās par pieņemamāko finansēšanas modeli. SIA “Multihalle” ilgu laiku nespēja atrast halles investoru, tādēļ tika meklēti vairāki varianti, kā iegūt papildu finansējumu. SIA “Multihalle” bija vērsusies valdībā ar lūgumu piešķirt 13 miljonus eiro garantiju aizņēmumam bankā, kā arī aicināja Rīgas domi veidot kopīgu uzņēmumu “Rīgas arēna”, lai, ieķīlājot pilsētas zemi, garantētu kredītu halles celtniecībai.

2004.gada sākumā Rīgas dome paziņoja, ka noteikti prasīs vairāk nekā 50% kapitāla daļu kopuzņēmumā SIA “Rīgas arēna” un izvirzīs arī prasības attiecībā uz zemi, kas tobrīd bija rezervēta SIA “Multihalle” un nākotnē paredzēta tādu objektu būvniecībai, kas dos peļņu, no kuras varēs segt ieguldītos līdzekļus. Šajā laikā A.Šlesera bijušais biznesa parnteris V.Koziols izveidoja Latvijas Hokeja savienību un paziņoja, ka ir gatavi rīkošanu pārņemt no Latvijas Hokeja federācijas (LHF). Pēc šī soļa pieteikumu uzbūvēt un apsaimniekot halli izteica arī SIA “Merks”, kuram bija rezervēti zemes gabali Lucavsalā. Visbeidzot 2004.gada februāra nogalē SIA “Multihalle” panāca vienošanos ar SIA “Merks” par sadarbību un SIA “Merks” kļuva par potenciālo projekta investoru. Pēc ilgām pārrunām četrpusējais līgums starp SIA “Merks”, SIA “Multihalle”, valdību un Rīgas domi tomēr netika noslēgts. Tobrīd jau tika apsvērtas iespējas pārcelt hokeja čempionāta rīkošanu uz citu gadu. Visai kritiskajā brīdī SIA “Merks” pieteicās iegādāties SIA “Multihalle” projektu. Jānorāda, ka valdību pārstāvošajam A.Šleseram iepriekš bija darījuma attiecības ar vienu no būvniecībā ieinteresētajiem uzņēmumiem, SIA “Merks”, kam A.Šlesers un V.Koziols iepriekš veiksmīgi pārdeva SIA “Ķīpsalas saules akmens”.

Laikrakstam Diena informācijas avoti norādīja, ka “līdzko parādījās Merka piedāvājums, A.Ameriks (tolaik jau Šlesera partijas biedrs) atbalstīja to teju ar zobiem un nagiem”. Lai arī ar gatavību būvēt daudzfunkcionālās halles projektu pieteicās piecas lielākās Latvijas būvsabiedrības: SIA "Kalnozols celtniecība", SIA "Latvijas Energoceltnieks" (LEC), AS "RBS Skals", SIA "Re&Re" un SIA "Skonto būve", taču valdībā visas sarunas koncentrējas ap ieceri būvniecību nodot SIA “Merks”, vai nu Skanstes ielas rajonā, vai arī Lucavsalā. Žurnālisti Rīgas domes vadības un valdības saspēli nosauc par “spēli vienos vārtos”, jo aprīļa pirmajās dienās valdības sēdē tika izsludināts jautājums par hokeja halles vajadzības risināšanu un visas sarunas koncentrējās ap ieceri nodot SIA “Merks” zemi halles būvniecībai Lucavsalā. Uz valdības sēdi netika pieaicināti ne SIA “Multihalle”, ne LHF, ne piecu būvfirmu pārstāvji, kas savu priekšlikumu premjeram un Rīgas mēram bija iesnieguši dienu pirms valdības sēdes. Laikraksts Diena norāda, ka brīdī, kad tika panākta vienošanās ar SIA “Merks”, šis lēmums tika tulkots kā politiskā tirgošanās par izdevīgiem nosacījumiem, lai iegūtu lielu zemi Rīgas centra tuvumā, jo SIA “Merks” vārds tika saistīts ar LPP līderi A.Šleseru. Tieši tobrīd LPP iestājās arī A.Ameriks. Turklāt A.Amerika vadītā domes attīstības komiteja tolaik pieņēma lēmumu, ka vēl bez zemes halles būvniecībai tās celtniekam būs tiesības apbūvēt arī vairākus desmitus hektāru halles apkārtnē.

Avots: Diena, LTV De facto, LETA, Nedēļa, TVNET, KNL

- Rīgas lidosta

A.Šlesera rīcībai Rīgas lidostas attīstībā galvenais pārmetums bijusi viņa kā satiksmes ministra iniciētā un aizstāvētā lidostas nodevas atlaižu politika, kas deva lielas priekšrocības aviokompānijām “Ryanair” un “AirBaltic”, piešķirot tām 80% atlaides no lidostas nodokļa. Lai gan A.Šlesers aizstāvēja šo atlaižu politiku kā godīgu, jo tik lielas atlaides saņemt esot iespēja jebkurai aviokompānijai, kas pārvadā vismaz 250 000 pasažieru gadā, 2006.gada novembrī Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu atzīt lidostas Rīga atlaižu sistēmu par nelikumīgu un uzdeva lidostai ne vēlāk kā pēc 90 dienām pārtraukt atlaižu piemērošanu. Pēc KP uzskata, lidostas pārkāpums izpaužas kā atšķirīgu atlaižu piemērošana maksājumos par līdzvērtīgiem pakalpojumiem. Atlaižu sistēma radīja situāciju, kad vienos un tajos pašos maršrutos dažādām aviokompānijām ir dažādas izmaksas, kā arī radīja nevienlīdzīgas iespējas konkurēt par ienākšanu citos un jaunos pārvadājumu maršrutos. Līdz ar to KP secināja, ka tas rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus starp aviokompānijām. A.Šlesers nosauca KP lēmumu par nekompetentu, neatbilstošu nacionālajām interesēm, pārmeta KP, ka tā lobējot ārzemju lidostu intereses. A.Šlesers arī vēl pirms KP lēmuma paziņošanas piedraudēja nomainīt KP vadību negatīva lēmuma gadījumā, ko ekonomikas ministrs Jurijs Strods nosauca “par centieniem ietekmēt KP lēmumu pieņemšanu, kas ir pretlikumīgi”. Satiksmes ministrija pārsūdzēja KP lēmumu Administratīvajā tiesā. Ekonomikas Ministrija un KP paziņoja arī, ka lidostas atlaižu sistēma gan veicina aviokompāniju aiziešanu no Rīgas (kopumā aizgājušas jau septiņas), gan arī kavē jaunu aviokompāniju ienākšanu, kas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotājiem nav iespēju lidot no Rīgas ar citām Eiropas lētajām aviokompānijām.

2009.gada janvārī Valsts Kontrole (VK) paziņoja revīzijas rezultātus par lidostas darbību. Tajos secināts, ka kompānijām “AirBaltic” un “Ryanair” piešķirto atlaižu dēļ 2007. gadā Rīgas lidosta nav guvusi 11,3 miljonus latu ienākumus (tāds bijis šo atlaižu kopējais apjoms). VK atzīmēja arī to, ka iepriekšējos divos gados lidostai piešķirta vairāk nekā astoņus miljonus latu liela valsts dotācija, kas netikusi izlietota atbilstoši norādītajiem mērķiem, piemēram, putnu draudu novēršanai vai darbinieku apģērbu tīrīšanai. Tas rada aizdomas, ka patiesībā lidosta ar dotāciju palīdzību nodrošina savus peļņas rādītājus, jo reālie lidostas aviācijas ieņēmumi par vienu pārvadāto pasažieri pastāvīgi samazinās. Piecu miljonu latu dotācija lidostai piešķirta arī šogad. Satiksmes Ministrija, aizbildinoties ar tiesvedību lietā ar Konkurences padomi, kā arī ar tiesvedību ar Lietuvas lidsabiedrību “FlyLAL”, pieprasīja Valsts Kontrolei šo revīzijas ziņojumu padarīt pilnībā slepenu, ko VK daļēji izdarīja.

Runāt par iespēju piekrist lidostas atlaižu politikas atcelšanai A.Šlesers sāka tikai pēc tam, kad Eiropas Savienība pieņēma jaunu direktīvu, kas liedz lidostām piemērot šādas apjoma atlaides. Pētot atlaižu ieviešanas aizsākumus 2004.gadā un amatpersonu toreizējos izteikumus, rodas iespaids, ka šāda atlaižu politika nemaz nav bijusi A.Šlesera ideja, bet gan īru aviokompānijas “Ryanair” prasība ienākšanai Rīgas lidostā, vai, precīzāk – “kompromisa” variants starp “Ryanair” prasību un Rīgas lidostu, jo sākotnējais “Ryanair” nosacījums esot bijis iespēja nevis iegūt 80% atlaides, bet nemaksāt par lidostas pakalpojumiem vispār. “Pomers (tā laika lidostas vadītājs – red.) uzsvēra, ka tieši kompānija "Ryanair", par kuru pēdējā laikā daudz tiek diskutēts, vēlas lidot uz Latviju, nemaksājot lidostai nevienu santīmu. Tas nozīmē, ka Rīgas pašvaldība faktiski vēl būtu spiesta piemaksāt par katru veikto reisu”, 2003.gadā raksta laikraksts “Dienas Bizness”. Rakstā arī minēts, ka “ja Rīgas lidostā tiktu ielaista "Ryanair" ar tādiem noteikumiem, kādus šī kompānija vēlas panākt, Pomers kā lidostas vadītājs vairs nevarētu skatīties acīs saviem kolēģiem citās Eiropas valstīs, jo visi teiktu, ka šeit ir runa par korupciju.” Arī paša A.Šlesera tolaik sacītais laikrakstam “Diena”, ka Īrijā reģistrētā zemo izmaksu aviosabiedrība “Ryanair” un britu “EasyJet” ir gatava lidot uz Rīgu mēneša laikā, ja mēs piekrītam apjoma atlaidēm, apstiprina, ka apjoma atlaides izveidotas “Ryanair” spiediena rezultātā. Turklāt “Ryanair” slepenajā līgumā ar Rīgas lidostu lielā atlaide tika piemērota uzreiz, kompānijai sākot darbību Rīgā, kad vēl nebija zināms, vai tās pasažieru apgrozījums patiešām būs atlaidei noteiktajam apjomam atbilstošs.

Iespējams, ka ar lielo atlaidi Ryanair apetītei nav bijis gana, jo 2008.gada jūnijā parādījās ziņas, ka raidījuma "Kas notiek Latvijā" rīcībā nonākusi zemo cenu aviokompānijas "Ryanair" vēstule lidostai "Rīga", kas liek domāt, ka Rīgas lidosta īru aviokompānijas vietā ir maksājusi arī par pakalpojumiem, ko nodrošina VAS "Latvijas gaisa satiksme". Šī summa gada laikā varētu būt bijusi 314 316 ASV dolāri.

Avoti: Nedēļa, Diena, LETA

- Latvijas Pasts

Publiski izskanējušas bažas, ka patiesībā “Latvijas pasta” reorganizācija, nolūkā glābt to no bankrota ar pasta bankas izveidošanu, ir iecerēta kā slēpta Latvijas pasta vērtīgāko īpašumu privatizācija, nododot privātās rokās tam piederošo pasta nodaļu tīklu. Šīs aizdomas pastiprināja Satiksmes ministrijas izsludinātais konkurss par pasta bankas veidošanu, kurā sākotnēji tika minēti trīs gribētāji – DNB Nord Banka, Lattelecom un Mono, bet vēlāk pirmie divi no pretenzijām uz pasta bankas veidošanu atteicās, aizbildinoties ar akcionāru nespēju vienoties, tādējādi atstājot uzvaru konkursā vienīgā atlikušā pretendenta, kompānijas Mono, rokās. Laikraksts “Dienas Bizness” izteica aizdomas, ka konkurss patiesībā bijis fiktīvs, jo pasta bankas veidotāji bijuši izvēlēti jau iepriekš. “Dienas Bizness” norāda, ka satiksmes ministrs A.Šlesers bijis iesaistīts notiekošajā. A.Šlesers vairākas nedēļas iepriekš esot devies sabiedrībai nereklamētā vizītē uz Franciju, kurā iespējams arī vienojies ar Francijas konsultāciju kompāniju CVA par tās iesaisti Pasta bankas izveidē kopā ar Mono. Pēc šī konkursa, partija Jaunais Laiks nāca klajā ar aicinājumu premjeram Ivaram Godmanim sniegt paskaidrojumus. I.Godmanim tika jautāts, kādi bija konkursa kritēriji par Pasta bankas izveidi, vai starp tiem bija prasība par iepriekšēju pieredzi banku sektorā un nevainojamu reputāciju. Arī JL izteica aizdomas, ka pasta bankas veidošana patiesībā iecerēta kā slēpta “Latvijas pasta” privatizācija.

Holdingkompānija Mono nav no tām, kas varētu lepoties ar “nevainojamu reputāciju”. Iepriekš šī kompānija bijusi līdzīpašniece Lateko bankā, kas ir bijusi viena no tām Latvijas bankām, kura tika minēta saistībā ar ASV paustajām aizdomām par naudas atmazgāšanu. 90.gadu vidū kompānijas Mono darbība nonāca likumsargu uzmanības lokā saistībā ar Mono viceprezidenta Valērija Mačugina slepkavību, savukārt 2008.gada februāra beigās Mono līdzīpašnieks Mihails Šuliks tika aizturēts par narkotiku glabāšanu. Pēc laikraksta “Čas” informācijas, dīdžeja Pola van Dika koncertā Arēnā Rīga pie M.Šulika tika atrasti 0,8 grami kokaīna. Mono vārds bija iesaistīts arī skandālā ar Hamaņa muižas nodegšanu, kas atradās uz Mono no Rīgas domes nomātās zemes, un, ko kompānija neuzturēja pienācīgā kārtībā. Muiža Mono bija traucēklis apbūves plānu realizācijai, tāpēc tika pieļauta iespēja, ka vēstures piemineklis dedzināts ļaunprātīgi.

Lai gan sākotnēji tika runāts, ka Mono pasta bankas projektu realizēs kopīgi ar Francijas kompāniju CVA, kas tika uzskatīta par darījuma uzticamības garantu, pēdējos paziņojumos par projekta virzību franču partneru vārds vairs netiek minēts. LR1 raidījumā “Krustpunktā” ziņots, ka CVA no dalības projektā atteikušies.

Latvijas pasta nodaļu pārņemšanai janvārī tika izveidota AS “Latvijas pasta nodaļu tīkls”, kurā sākotnējais akciju sadalījums tika noteikts šāds: 80 % Latvijas pastam, 20% - Mono. Taču līdz 10.aprīlim bija paredzēts noslēgt pārejas līgumu, saskaņā ar kuru Mono daļu skaits palielinās līdz 90% apmaiņā pret 1,8 miljoniem latu. Pagaidām līgums nav noslēgts, tam par iemeslu tiek minēts tas, ka līguma noslēgšanai nepieciešams valdības atbalsts - to prasa privatizācijas pabeigšanas likums, jo jāatsavina uzņēmuma daļas. Maija vidū satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK) uzdevis Latvijas pasta vadībai pilnībā pārskatīt pasta bankas projektu, un šī lieta joprojām ir atklāta.

Avoti: LETA, Dienas Bizness, Diena, LR1 raidījums Krustpunktā

- Pasažieru pārvadātāju lieta

2008.gadā izcēlās skandāls saistībā ar pasažieru autopārvadātāju reformu, kuras iniciators bija satiksmes ministrs A.Šlesers. Reģionālie autopārvadātāji “Tukuma auto”, SIA “Aips”, Aizkraukles ATU un SIA Ogres Autobuss protestēja pret SIA Autotransporta direkcija (ATD) sagatavoto nolikumu konkursam, kurā tika izvēlēti sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēji starppilsētu maršrutos turpmākajiem 12 gadiem. Mazie pārvadātāji laikrakstam “Diena” norādīja, ka konkursa nolikums ir negodīgs, jo sagatavots lielo Rīgas pārvadātājfirmu interesēs: "Ir jākooperējas veselai virknei pārvadātāju. Ja mūs nepieņem kāds no lielākiem, tad faktiski mēs nevaram piedalīties," stāstīja I.Kalniņš (SIA Tukuma auto valdes priekšsēdētājs), norādot, ka saņēmis galīgo atteikumu kooperēties no lielākā pārvadātāja reģionā a/s Rīgas taksometru parks (RTP). Tādus pat noraidījumus saņēmuši arī SIA Aizkraukles ATU, SIA Ogres autobuss un SIA AIPS no Bauskas. Šie pārvadātāji apstrīdēja konkursa nolikumu Satiksmes ministrijā, norādot, ka šādi tiek pārkāpts Konkurences likums, kas aizliedz ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli.

Pastarpināti tika izteiktas aizdomas, ka konkurss organizēts A.Šlesera partijas biedra un viena no LPP ziedotājiem Aleksandra Brandava pārstāvētās firmas “Blagovest Tur” interesēs. “Blagovest Tur” konkursā ieguva tiesības veikt pārvadājumus maršrutā Rīga – Bauska. KNAB datubāzē norādīts, ka A.Brandavs LPP kopumā ziedojis 6000 latu.

Attiecībā uz vēl vienu konkursā uzvarējuši firmu – “Nordeka” – aizdomīgi bija tas, ka maršrutiem starp Rīgu un tālākajām Latvijas pilsētām, piemēram, Liepāju un Daugavpili, tika izveidota speciāla tīkla daļa (lote) Centrs 2, kas bija identiska jau iepriekšējiem “Nordeka” maršrutiem. ATD valdes loceklis Andrians Ļubļins taisnojās, ka galvenais kritērijs esot bijis ģeogrāfiskās robežas un, ka "jebkurai lotei var pateikt, ka tā ir izveidota kādam par labu.”

Vietējo pārvadātāju firmas apšaubīja konkursa godīgumu arī tāpēc, ka konkursā uzvarējušās lielās firmas piedāvāja veikt pakalpojumus ar autobusiem, kuru tām vēl nemaz nebija. Piemēram, “Blagovest Tur” pieteikumā konkursam bija uzrādīti ārzemēs reģistrēti autobusi ar Beļģijas valsts numuriem. Neskatoties uz to, konkursa komisija deva augstāko tehnisko vērtējumu iegādes plānā iekļautajiem transporta līdzekļiem.

A.Šlesers pēc konkursa paziņoja, ka tas bijis godīgs: “Autopārvadātājiem nav pamata norādīt, ka konkurss bijis negodīgs vai par labu kādam.” Tomēr gan Tīkla daļā “Centrs 1” zaudējusī vietējo autopārvadātāju apvienība, gan arī vietējie pārvadātāji tīkla daļā “Austrumi” pieprasīja apturēt ATD līguma slēgšanu ar konkursa uzvarētājiem Administratīvajā rajona tiesā. Otrajā gadījumā tiesa prasību noraidīja, bet tīkla daļā “Centrs 1” – apmierināja un apturēja ATD līguma slēgšanu ar konkursa uzvarētājiem. ATD šo lēmumu pārsūdzēja, taču arī Administratīvā apgabaltiesa pieņēma tādu pašu lēmumu. Lai nodrošinātu pasažieru autopārvadājumu pieejamību tiesvedības laikā, ATD noslēdza pagaidu līgumus par pasažieru pārvadājumiem maršrutu tīkla daļā "Centrs 1" ar “AS Liepājas autobusu parks” un “SIA Jelgavas autobusu parks”, taču tie kā apakšuzņēmējus piesaistīja tās pašas firmas, ar kurām saskaņā ar tiesas spriedumu bija aizliegts slēgt ilgermiņa pārvadājumu līgumus – “Blagovest Tur”, AS "Nordeka", AS "Rīgas taksometru parks" un SIA "Norma-A". Reģionālie pārvadātāji uz to reaģēja ar prasību Administratīvajā rajona tiesā piedzīt no Satiksmes ministrijas kopumā 170 000 latu zaudējumus un atlīdzību par viņiem nodarīto kaitējumu. Tiesa 3.aprīlī nolēma atstāt šo pietiekumu bez izskatīšanas.

Satiksmes ministrijas veiktās pasažieru pārvadātāju reformas rezultātā autobusa biļetes cena, piemēram, eksprešu maršrutā Bauska-Rīga palielinājās no 1,90 Ls līdz 2,60 Ls, kas izraisīja iedzīvotāju neapmierinātību.

Avoti: LETA, Diena, Kursas laiks

- Nesaskaņas ar Valsts kontroli

A.Šlesers allaž asi reaģējis uz Valsts kontroles (VK) revīzijās atklātām nepilnībām un nelietderīgi tērēto naudu A.Šlesera iepriekš vadītajā Satiksmes ministrijā (SM) un tās pakļautības iestādēs, tai skaitā VAS „Latvijas valsts ceļi” (LVC).

Pētot Latvijas-Krievijas robežas modernizācijas projektu finansējumu, VK secināja, ka muitas punkti tiek plānoti neracionāli, informācijas apmaiņa starp abu valstu robežsardzes, ieņēmumu un sanitārajiem dienestiem ir nepietiekama, kā dēļ pēc iecerētās robežkontroles punktu modernizēšanas un rekonstrukcijas Terehovas muitas kontroles punktā ir plānota par 33% mazāka jauda nekā Krievijas pusē. VK secināja, ka uz robežas nenotiek pietiekama darbinieku rotācija, kas palielina korupcijas riskus. Mediji ziņoja, ka VK publiskotie dati rada aizdomas par kontrabandu. Turpinot vētīt pārkāpumu robežsardzē, VK 2007.gada septembrī pieprasīja SM sniegt informāciju par valsts institūciju darbību, nodrošinot preču un citu priekšmetu pārvietošanu Latvijas–Krievijas robežkontroles punktos. Tā brīža satiksmes ministrs A.Šlesers izteica iespēju, ka Valsts kontroliere Inguna Sudraba darbojas „savu draugu interesēs, kuriem pierobežā ir zemes īpašumi, lai uzzinātu ar uzņēmējdarbību saistītu informāciju”. Šo frāzi A.Šlesers žurnālistiem pateica pēc Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdes, kurā tika izskatīts jautājums par VK revīzijas atklātiem pārkāpumiem Latvijas Pastā.

Par nepatiesas informācijas izplatīšanu, kā arī goda un cieņas aizskaršanu I.Sudraba iesniedza prasību tiesā par 100 000 LVL kompensācijas piedziņu no A.Šlesera. Šo prasību noraidīja Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa, taču I.Sudraba šo spriedumu pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā, kas plāno lietu sāk skatīt 2010.gada jūnijā. Intervijā Dienas Biznesam I.Sudraba atzina, ka viņu sadusmoja tas, ka tā vietā, lai pievērstu uzmanību VK revīzijā atklātiem pārkāpumiem, A.Šlesers novirzīja sabiedrības uzmanību uz „tukšo ķengāšanos”.

2008.gada aprīlī, komentējot VK revīziju SM, I.Sudraba norādīja – ja ceļu būvē un uzturēšanā var runāt par to, ka ieguldītie līdzekļi nav atbilstoši to atdevei, tad SM darbības nodrošināšanai paredzēto publisko iepirkumu veikšanā VK konstatējusi arī vairākas nelikumības. Piemēram, no valsts budžeta piešķirtajiem 200 000 LVL, kas bija domāti neparedzētiem gadījumiem Latvijas-Krievijas robežas šķērsošanā, gandrīz 150 000 LVL ministrija izlietojusi neatbilstošiem mērķiem. Par 100 000 LVL tā finansējusi nevalstiskās organizācijas „Baltijas Forums” konferenci, savukārt par 49 000 LVL – organizējusi divas Reģionālās sakaru sadraudzības organizācijas, kurā Latvijai ir novērotāja statuss, apakšstruktūru sēdes. Pēdējam pasākumam SM pieprasīja no valsts budžeta vēl 49 000 LVL, neinformējot valdību, ka šie līdzekļi nav visa summa, bet gan papildus finansējums. Sēžu organizētājs neiesniedza izdevumus attaisnojošus dokumentus, kas nozīmē krāpšanas risku, teikts VK revīzijā.

Par nelietderīgiem tēriņiem atzīsti arī teju 17 000 LVL, kas tērēti sporta spēlēm, un 1 850 LVL gleznu īrei, jo tie neatbilst SM funkcijām. Nepamatoti iztērēti arī 3 870 LVL, kas tikuši SIA Fests.lv, kas par šo summu solījusi astoņās skolās nolasīt lekcijas „par ES struktūrfondu nozīmīgumu un pieejamību”. Pirmkārt, skolēnu izglītošana nav SM kompetencē, skaidro I.Sudraba. Otrkārt, lekcijas nemaz nav notikušas, lai gan jau deviņas dienas pēc līguma slēgšanas parakstītajā pieņemšanas - nodošanas aktā SM apliecinājusi, ka pret padarīto darbu iebildumu nav. Laikraksts Diena norāda, ka SIA Fests.lv valdes priekšsēdētāja un īpašniece Zane Auškāpa ir bijušā satiksmes ministra un A.Šlesera padomnieka Krišjāņa Petera klasesbiedrene. Šis uzņēmums arī organizējis ministrijas sporta spēles.

A.Šleseram kā SM ilggadīgajam vadītājam tika pārmesta Latvijā būvēto ceļu dārdzība, jo VK revīzijas rādīja, ka Latvijā ir dārgākie ceļi Baltijā, bet NIP birojs izpētīja, ka ceļa zīmes Latvijā ir divreiz dārgākas nekā Igaunijā. Mediji vairāku gadu garumā ir mēģinājuši šai dārdzībai rasts skaidrojumu. Piemēram, laikraksts Dienaar atsauci uz VK revīzijas ziņojumu 2006.gada martā rakstīja, ka A.Šlesers ar nelikumīgu vienpersonisku rīkojumu pērn teju miljonu latu no valsts autoceļiem atvēlētās naudas sadalījis vairākām pašvaldībām ielu remontiem. Gandrīz puse no šīs naudas tikusi Daugavpils un Jēkabpils domei, kur priekšsēdētāja amatā ir A.Šlesera vadītās Latvijas Pirmās partijas un tās vēlēšanu apvienības biedra „Latvijas ceļa” pārstāvji.

2009.gada aprīlī plašu rezonansi sabiedrībā radīja mediju izplatītā ziņa, ka Latvijā ir augstākās ceļu būves izmaksas starp trim Baltijas valstīm. Viena kilometra ceļa stiprināšana un pārklāšana ar asfaltu Latvijā izmaksāja vidēji pusmiljonu latu, Lietuvā un Igaunijā - vidēji par 200 tūkstošiem latu mazāk, rakstīja laikraksts Diena. Cenu atšķirību SM skaidroja ar to, ka Latvijā ir dārgākas izejvielas, jo daudzi materiāli jāieved no Lietuvas vai Skandināvijas. Savukārt kaimiņi vairāk izmantoja pašmāju materiālus. Piemēram, cenu atšķirība dolomīta šķembām Latvijā un Lietuvā bija 33%. Dolomīta šķembas var iegūt arī Latvijā, taču, kā norāda SM, to kvalitāte esot zemāka. Mediji apšaubīja, ka cenu atšķirības rada tikai materiālu izcenojums. Dienas rīcībā bija nonākusi divu ceļu būves kompāniju kopīgi sastādīta tāme un LVC akts par izpildītajiem darbiem 25 miljonu latu apmērā. Salīdzinot šos dokumentus, laikraksts secināja, ka ceļu būvnieks, iespējams, mānot sadarbības partneri, LVC nodotajā tāmē uzrādīja lielākus izdevumus, tādējādi nopelnot par trīs miljoniem vairāk.

Avoti: Diena, LETA, Dienas Bizness

- Jūrmalas mājas būvniecība

A.Šlesers Jūrmalā, bijušā kempinga „Pumpuri” teritorijā pie jūras, iecerējis būvēt vairākas savrupmājas. Mediji savulaik ziņoja, ka īstenot šos būvplānus A.Šleseram palīdzot partijas biedri un biznesa partneri Jūrmalas domē.

90.gadu vidū Jūrmalas dome pārdeva tai piederošo kempingu „Pumpuri” ar zemi 2,3 hektāru platībā, ko vēlāk par vairāk nekā pusmiljonu latu iegādājies A.Šlesers. Trīs gadus līdz 2002.gadam, kad oktobrī notika 8.Saeimas vēlēšanas, Šleseru ģimene kempinga mājiņās rīkoja vasaras nometnes maznodrošinātiem bērniem un bērnunamu audzēkņiem. Nometnes dalībnieki sūdzējās, ka viņiem nav nodrošināta pasākumu programma, kā arī par slikto ēdināšanu. 2009.gada aprīlī A.Šlesers kādreizējo kempingu bērniem nodēvējis par pilnīgi degradētu vidi, uz kuras bijuši 47 grausti.

Pēc vēlēšanām A.Šlesers paziņoja, ka plāno nojaukt par graustiem sauktās kempinga ēkas un to vietā uzbūvēs privātmāju. Detālplānojums rāda, ka A.Šlesers bez plašās privātmājas iecerējis ierīkot āra baseinu jūras krastā, tenisa kortus un vēl citas ekstras. Atsevišķā māja pārvaldniekam ir jau gandrīz pabeigta. Galvenās ēkas celtniecība pagaidām vēl ir skiču projekta stadijā, taču, iespējams, jau šogad sāksies tās celtniecība.

Dažus kūrortpilsētas domes deputātus pārsteidz, ka ar šo projektu saistītais jautājums par A.Šlesera zemes izmantošanas mērķa maiņu domē virzīts steigā, apejot attīstības komiteju, 2003.gada novembrī ziņoja laikraksts Diena. Laikraksts uzsvēra, ka projekta saskaņošana sākusies teju uzreiz pēc tam, kad 2003.gada oktobrī par Jūrmalas mēru kļuva A.Šlesera partijas biedrs, nu jau Jūrmalgeitas kukuļošanas lietā notiesātais Juris Hlevickis (LPP). „Agrāk vai vēlāk tās partiju saites kaut kā izpaužas,” tolaik komentēja domnieks Dainis Urbanovičs (LSDSP). Pirmajā piegājienā Jūrmalas dome A.Šlesera priekšlikumu noraidījusi, novirzot attīstības komitejai, kuras priekšsēdētājs bija A.Šlesera partijas biedrs un biznesa partneris Aleksandrs Bašarins, kurš arī balsoja par projekta tālāko virzību. Vēl pēc diviem gadiem sabiedrības vērtējumam tika nodots detālplānojums, kas paredzēja precizēt kāpu īpašumā esošo kāpu aizsargjoslu, izslēdzot to no zemes gabala un paredzot šajā vietā apbūvi, kas bija pretrunā ar vairākiem normatīvajiem aktiem un izraisīja vairāku valsts iestāžu iebildumus. Tomēr 2005.gada martā detālplānojums tika apstiprināts Jūrmalas domē.

Projekta sabiedriskajā apspriešanā 2004.gada decembrī jūrmalniekiem tika solīts, ka būvdarbu veikšanai jānocērt vien sešas priedes, taču 2009.gada februārī būvdarbu veikšanai Valsts meža dienests ļāvis izcirst mežu turpat hektāra platībā, kā izcērtamus norādot 65 kokus: 30 priedes, 34 kļavas un vienu ozolu.

Daļa īpašuma teritorijas ir Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā, tāpēc saskaņā ar Aizsargjoslu likumu meža zemes transformācijai, proti, koku izciršanai, nepieciešams īpašs valdības akcepts. Valdība šo jautājumu varētu skatīt pēc dažiem mēnešiem. Laikraksts Diena uzsver, ka kopš 2004.gada izdoti vien 14 šādi valdības rīkojumi, astoņi no tiem – par Jūrmalu. Dažos gadījumos atļauja transformēt mežu dota, lai veidotu koplietojuma ceļu vai parku uz valsts zemes, savukārt privātīpašniekiem kokus ļauts cirst nelielā platībā – līdz 0,1 hektāram, kamēr A.Šlesers pieteicis gandrīz 0,9 hektāru meža zemes transformāciju par apbūvējamu platību.

Jūrmalas dome 2009.gada janvārī atzina, ka transformācija atbilst pašvaldības plānojuma atļautajai izmantošanai. Par nobalsoja gandrīz visi klātesošie deputāti, atturējās vien bijušais mērs Raimonds Munkevics (Jūrmala – Mūsu mājas). Šoreiz par A.Šleseram pozitīva atzinuma došanu nobalsoja arī D.Urbanovičs (LSDSP), kurš savulaik neatbalstīja Upes ielas 1a detālplānojumu, nepiekrītot zemesgabala funkciju maiņai. Tas notika 2005.gada 9.marta domes sēdē – pēdējā, ko pirms pašvaldību vēlēšanām vadīja J.Hlevickis, A.Šlesera vadītās partijas biedrs.

Jāatzīmē, ka A.Šlesera partijas biedrs, tolaik premjers Ivars Godmanis 2009.gada sākumā Saeimā skatītajiem Aizsargjoslu likuma grozījumiem bija iesniedzis vairākus priekšlikumus kā atvieglot būvniecību un valsts un pašvaldību zemju atsavināšanu krasta kāpu aizsargjoslā.

Avoti: Diena, Dienas Bizness

- Brīvostas robežu maiņa

A.Šlesers tiek saukts par Rīgas brīvostas robežu maiņas autoru, kurš šo projektu virza sev raksturīgajā manierē – ātri un ne ar ko nerēķinoties, 2004.gada augustā, sākoties diskusijām par ostas robežu maiņu, rakstīja žurnāls “Nedēļa”.

Rīgas dome, 2005.gada novembrī Rīgas teritorijas plānojumā nosakot Rīgas brīvostas jaunās robežas, uzņēmumam SIA „Jaunrīgas attīstības uzņēmums” (JAU), kas bija saistīts ar tā laika satiksmes ministru A.Šleseru, ļāva apbūvēt tam piederošās un iznomātās teritorijas. Tajā pašā laikā uzņēmējiem, kam aiz muguras nestāvēja tik ietekmīgi cilvēki, iespēja attīstīt savu biznesu bija liegta, vēstīja laikraksts Diena. Rīgas domnieki samazināja ostas teritoriju, no tās robežām izslēdzot daļu Mangaļsalas, Ķīpsalas ziemeļu daļu, Daugavgrīvas cietoksni, daļu Spilves pļavu, kā arī Andrejsalu. Turpretī ostas teritorijā tiks iekļauta visa Kundziņsala ar piezīmi, ka salas apdzīvotai daļai tiek piešķirts „turpmākās izpētes” statuss. „Kaut kas sākts lipināt no nulles, skatoties pēc tā, kas katram zemesgabala īpašniekam ir vajadzīgs,” teritorijas plānojumu asi kritizēja Rīgas Tehniskās universitātes profesors Jānis Krastiņš.

2008.gada janvārī Satversmes tiesa (ST) ostas plānojumu atcēla, jo attiecībā uz ostas teritoriju netika veikts stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējums, turklāt, ostas teritorija robežojas ar īpaši aizsargājamām dabas teritorijām Natura 2000, kur likums prasa obligāti veikt novērtējumu pret to, kā arī nebija saņemti atzinumi no visām institūcijām, piemēram, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas. Žurnāls “Nedēļa” uzsver, ka Rīgas brīvosta, savu turpmāko darbību plānojot attīstīt Daugavgrīvā, kur potenciāli varētu atrasties naftas termināļi, bīstami apdraud unikālas dabas vērtības Piejūras dabas parkā. Botāniķi uzsver, ka ostas paplašināšanās un naftas terminālu būvniecības gadījumā Daugavgrīvā zaudējumi būs neatgriezeniski – zaudēs ne tikai rīdzinieki, bet visa Latvijas sabiedrība un arī Eiropa, jo tik izcilas dabiski veidojušās teritorijas ar Eiropas nozīmes dabas retumiem miljons iedzīvotāju pilsētā ir unikāla parādība arī Eiropā. Buļļu salā ir sastopamas gandrīz neskartas dabas ainavas ar 38 augu sugām, kas ierakstītas Sarkanajā grāmatā, bet 27 sugas Latvijā ir aizsargājamas īpaši. Buļļu salā ir vienas no plašākajām priekškāpām Latvijā, bet tur sastopamās pelēkās kāpas ir retas un aizsargājamas arī Eiropā. Pagaidām gan brīvostas plānus kavē dabas liegumi un piejūras teritorijā esošie objekti, kuriem piešķirts kultūrvēsturiska pieminekļa statuss, tomēr fakts, ka projekta „bīdīšanai” pievērsies A.Šlesers, situāciju padara nopietnu, brīdina žurnāls “Nedēļa”.

ST lēmums atcelt plānojumu, liedzot īstenot ostas robežu un zonējuma maiņu, izpelnījās asu kritiku no A.Šlesera puses. LNT raidījumā „900 sekundes” 2008.gada janvārī viņš uzsvēra, ka „igauņi un lietuvieši gavilē”, jo ST lēmums radīs problēmas Rīgas ostai un nodrošinājis papildus kravas kaimiņvalstu ostām. A.Šlesers arī norādīja, ka dabas draugi, kas apstrīdēja Rīgas ostas attīstības plānus un bija iecerējuši "palīdzēt dažiem putniņiem", panākuši to, ka spēkā stājies iepriekšējais plānojums, kas ļauj būvēt termināļus uz ūdens, aizberot Rīgas jūras līci.

Pēc šiem un citiem publiski izskanējušiem komentāriem par ST spriedumu, tiesa pirmo reizi atjaunotās Latvijas valsts vēsturē publiski vērsās pie politiķiem un amatpersonām ar lūgumu nemelot un respektēt tiesu.

Reaģējot uz ST spriedumu, tika izstrādāti pilsētas teritorijas plānojuma grozījumi. Tie gan neapmierināja Kundziņsalas iedzīvotājus, kuri kopš 2006.gada dzīvo ostas teritorijā, jo viņiem bija liegts būvēt jaunas ēkas. Arī Tiesībsargs kritizēja Kundziņsalas iekļaušanu ostas teritorijā, jo tas noticis pret tās iedzīvotāju gribu. Viņš uzsvēra, ka „turpmākās izpētes” statuss, kādā jau desmit gadu garumā atrodas salas apdzīvotā teritorija, pārkāpj iedzīvotāju cilvēktiesības.

Grozījumi neapmierināja arī Koalīciju dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai, kas bažījās par pieejamību ostas teritorijā esošiem pieminekļiem, jo tika piedāvāts, ka tiesības par to lemt turpmāk būtu ostai. Grozījumus nācās pielāgot vēl vienam ST spriedumam, kas noteica, ka aizsargjoslās jāiekļauj arī applūstošās teritorijas.

Avoti: Diena, Nedēļa

4. Personai ir lieli skaidrās naudas uzkrājumi un neskaidri finanšu darījumi

A.Šlesera 2008.gadā deklarētie skaidrās naudas uzkrājumi bija aptuveni 30 000 LVL. Deklarācijas liecina, ka salīdzinoši ar iepriekšējiem gadiem, skaidrās naudas uzkrājumi ir ievērojami sarukuši, jo 2003.gadā A.Šlesers skaidrā naudā glabāja 240 000 LVL.

2008.gadā drastiski pieaudzis Šlesera izsniegtā aizdevuma apjoms – no 2000 LVL gadu iepriekš līdz 200 000 LVL.

Iepriekšējos gados A.Šlesers vairākas reizes guvis iespaidīgus ienākumus, pārdodot sev piederošo uzņēmumu daļas ārzemju firmām.

Avots: VID amatpersonu deklarācijas

5. Ieņemamie amati un ziedojumi

2007.gada novembrī I.Godmaņa valdībā saglabā Satiksmes ministra krēslu

2006.gada novembrī kļūst par Satiksmes ministru A.Kalvīša valdībā

2006.gada martā premjerministrs A.Kalvītis pieprasa A.Šlesera demisiju

2004.gada decembrī kļuvis par Satiksmes ministru A.Kalvīša valdībā

2004.gada martā apstiprināts par Ministru prezidenta biedru I.Emša valdībā, satiksmes ministra pienākumu izpildītāju

2004.gada janvārī premjers atbrīvojis no Ministru prezidenta biedra amata

2002.gada novembrī kļūst par premjerministra E.Repšes biedru

1999.gada maijā premjers pieprasa Ekonomikas ministra Šlesera demisiju

1998.gada novembrī apstiprināts par Ekonomikas ministru V.Krištopana valdībā

Spriežot pēc VID valsts amatpersonu deklarācijām, A.Šlesers nav ieņēmis amatus valsts vai pašvaldību uzņēmumu padomēs un valdēs. Vienlaikus ir bijis dāsns savas partijas atbalstītājs, pārsvarā ziedojot (vai biedra naudā maksājot) maksimālo atļauto summu.

6. persona vairākkārtīgi ir mainījusi politiskās partijas

1997.gadā A.Šlesers nodibināja Jauno partiju, par kuras priekšsēdētāju tika ievēlēts Raimonds Pauls, tādā veidā padarot šo partiju pazīstamu vēlētājiem. 7.Saeimā A.Šlesers no Jaunās partijas tiek ievēlēts Saeimā.

Pēc trim gadiem no šīs partijas tika izslēgts savstarpējo nesaskaņu dēļ. 2001.gadā tiek dibināta Jaunā kristīgā partija ar mācītāju Gunti Dišleru tās vadībā. Tolaik partijas darbību pavada dažādi skandāli – plašsaziņas līdzekļos parādās ziņas par to, ka Jaunā partija no budžeta līdzekļiem piešķīrusi mācītāja G.Dišlera sievas Skaidrītes Gūtmanes privātajai augstskolai Kristīgā akadēmija 20 000 latu, bet Kristīgās akdēmijas studenti presei žēlojās, ka augstskolas rektore S.Gūtmane liek viņiem stāties partijā.

Pirms 8.Saeimas vēlēšanām tiek dibināta Latvijas Pirmā partija (LPP) un A.Šlesers tiek ievēlēts 8.Saeimā.

9.Saemas vēlēšanās LPP vienojas par sadarbību ar popularitāti zaudējušo partiju Latvijas ceļš un Saeimā iegūst 10 vietas. 2007.gada augustā no partiju apvienības pārtop par politisku partiju LPP/LC, kas ir Latvijas Pirmās partijas (LPP), partijas "Latvijas ceļš" (LC), partijas "Mēs savam novadam" un partijas "Vidzemes apvienība" tiesību un saistību pārņēmēja. Par partijas līdzpriekšsēdētājiem ievēlēti Ainārs Šlesers un Ivars Godmanis.